Treneris
Ivars Juškēvics
Ivars Juškēvics ir Training Lab līdzdibinātājs, biznesa personības izaugsmes, pašvadītas produktivitātes konsultants, treneris mentālās veselības, vadības, liderības, komandas izaugsmes jomās.
Vadītāja izdegšana un nogurums neparādās pēkšņi. Tie veidojas pakāpeniski, ilgstoši dzīvojot augstas slodzes, informācijas pārpilnības un nepārtrauktu lēmumu pieņemšanas apstākļos. Šajā rakstā uzzināsi, kāpēc izsīkums ne vienmēr ir saistīts tikai ar darba apjomu, kādu lomu spēlē uzmanība, stress un emocijas, kā arī kāpēc pašvadība kļūst par vienu no svarīgākajām mūsdienu līderības kompetencēm.
Pirms dažiem gadiem man šķita, ka zinu atbildi uz nogurumu. Ja kļūst par grūtu, vajag vairāk plānot, vairāk kontrolēt un vairāk strādāt. No malas viss izskatījās labi: projekti virzījās uz priekšu, klienti bija apmierināti, kalendārs pilns. Taču pamazām pazuda kas daudz svarīgāks. Vieglums. Interese. Pacietība. Klātbūtnes sajūta savā dzīvē.
Tieši tad sev uzdevu jautājumu: vai esmu noguris no darba, vai tomēr no tā, kā dzīvoju?
Šodien, strādājot ar simtiem vadītāju, arvien vairāk pārliecinos, ka izdegšana parasti nesākas viena saspringta mēneša dēļ. Tā rodas tad, kad pārāk ilgi ignorējam savu nervu sistēmu, enerģiju un robežas. Tieši tāpēc viena no svarīgākajām vadītāja kompetencēm kļūst pašvadība.
Ir kāda doma, pie kuras pēdējos gados arvien biežāk atgriežos. Mūsu senči dienā pieņēma dažus desmitus lēmumu. Mēs pieņemam simtiem. E-pasti, ziņojumi, sapulces, sociālie tīkli, paziņojumi un nepārtraukta pieejamība sacenšas par mūsu uzmanību. Nav nejaušība, ka Nobela prēmijas laureāts Herberts Saimons jau pagājušajā gadsimtā rakstīja, ka informācijas pārpilnība rada uzmanības deficītu.
Bieži sakām, ka trūkst laika, bet arvien biežāk šķiet, ka patiesībā mums trūkst nedalītas uzmanības. Arī Johanns Hari grāmatā Nozagtā uzmanība raksta, ka uzmanības krīze nav tikai individuāla problēma. Tā ir vide, ko paši esam radījuši un kas nepārtraukti konkurē par mūsu uzmanību.
Nogurstam ne tikai no darba. Nogurstam no nepārtrauktas pārslēgšanās starp uzdevumiem. Neirozinātnē šo parādību Sophie Leroy sauc par attention residue jeb uzmanības atlikumu. Daļa uzmanības paliek iepriekšējā uzdevumā, kamēr jau cenšamies koncentrēties nākamajam.
Man patīk telefona baterijas metafora. Ja ierīcei palikuši 5%, mēs to nemotivējam un neaicinām saņemties. Mēs meklējam lādētāju. Ar sevi bieži rīkojamies pretēji. Tomēr ļoti iespējams, ka problēma nav rakstura vājums. Kā savos pētījumos uzsver Christina Maslach, izdegšana biežāk ir ilgstoša neatbilstība starp cilvēka resursiem un vidi, nevis personības vājums.
Ir kāda doma, kas man pašvadībā šķiet īpaši vērtīga. Alfrēds Koržibskis to formulēja ļoti vienkārši: “Karte nav teritorija.”
Mēs nereaģējam uz pasauli tādu, kāda tā ir. Mēs reaģējam uz savu interpretāciju par to.
Tieši tāpēc viens un tas pats notikums diviem cilvēkiem var radīt pilnīgi atšķirīgu reakciju. Vadītāja lielākais izaicinājums nav kontrolēt visu apkārt notiekošo. Daudz svarīgāk ir pamanīt, kādu stāstu par situāciju šobrīd stāsta paša prāts.
Arī emocijas nav mūsu ienaidnieks. Neirozinātniece Lisa Feldman Barrett savā darbā apraksta, ka emocijas nav vienkāršas automātiskas reakcijas. Tās ir smadzeņu mēģinājums interpretēt notiekošo un sagatavot mūs rīcībai.
Līdzīgu domu labi ilustrē arī Steve Peters “Chimp Paradox” modelis. Mums visiem ir daļa, kas reaģē ātri, impulsīvi un instinktīvi. Tā nav nepareiza vai slikta. Tā vienkārši cenšas mūs pasargāt.
Tāpēc emocijas nav domātas apspiešanai. Tās ir domātas sadzirdēšanai. Dusmas var signalizēt par pārkāptām robežām, trauksme par nenoteiktību, bet skumjas par zaudējumu. Visa pašvadība sākas tajā nelielajā telpā starp notikumu un reakciju, par kuru rakstīja Viktors Frankls. Brīdī, kad spējam sev pateikt: “Šobrīd runā nevis mans labākais es, bet mans nogurums vai stress.”
Ja nebūtu stresa, mēs no rīta nemaz nepieceltos no gultas. Stress palīdz mobilizēties, koncentrēties un rīkoties. Sportists pirms starta, lektors pirms uzstāšanās un vadītājs pirms sarežģītas sarunas izjūt stresu. Tas ir normāli.
Savos pētījumos Roberts Sapolskis secinājis, ka cilvēkiem stress visbiežāk rodas nevis no fiziskām briesmām, bet no nenoteiktības, kontroles trūkuma un nespējas paredzēt notikumus. Un tieši tas raksturo lielu daļu mūsdienu vadītāja ikdienas.
Problēma sākas tad, kad organisms pārāk ilgi dzīvo mobilizācijas režīmā. Mūsdienu darba vide pieprasa nepārtrauktu pieejamību, ātras atbildes un nepārtrauktu lēmumu pieņemšanu, taču daudz retāk tiek plānota atjaunošanās.
Neviens treneris neliktu sportistam katru dienu skriet maratonu. Viņš zina, ka progress notiek arī atpūtas laikā. Ar vadītājiem ir tieši tas pats. Mēs rūpīgi plānojam projektus, budžetus un sapulces, bet reti plānojam savas nervu sistēmas atjaunošanos. Un tad brīnāmies, kāpēc pietrūkst enerģijas.
Kad telefona baterija tuvojas nullei, mēs nemēģinām to motivēt. Mēs to uzlādējam. Ar sevi mēs bieži darām pretējo. Mēs sakām: “Vēl mazliet jāsaņemas.” Taču ilgtermiņā būtu vērtīgi izprast noguruma veidu un regulāri atjaunot savu bateriju. Tieši tāpēc robežas nav egoisms un pauzes nav slinkums. Atpūta nav balva par labi padarītu darbu. Tā ir daļa no profesionālas vadītāja darba sistēmas.
Viens no praktiskākajiem instrumentiem, ko bieži izmantojam treniņos, ir spēja atšķirt noguruma veidus. Nogurums nav tikai miega trūkums. Tas var būt fizisks, mentāls, emocionāls, sociāls vai sensorais nogurums.
Dažreiz palīdz miegs. Dažreiz klusums. Dažreiz pastaiga dabā, saruna ar uzticamu cilvēku vai vienkārši laiks prom no ekrāniem. Problēma nav nogurums. Problēma ir mēģinājums ar vienu un to pašu risinājumu ārstēt visas situācijas.
Man šķiet vērtīgi sev ik pa laikam pajautāt: kas mani šobrīd patiesībā nogurdina? Kurš no pieciem noguruma veidiem ir izteiktākais? Un ko es varu izdarīt tuvāko 15 minūšu laikā, lai atjaunotu tieši šo resursu?
Simon Sinek reiz teica: “Leadership is not about being in charge. It is about taking care of those in your charge.” Es tam piekrītu, un pēdējos gados pievienoju vēl vienu niansi. Tu nevari ilgtermiņā parūpēties par citiem, ja neproti parūpēties par sevi.
Jo vairāk strādāju ar vadītājiem, jo vairāk pārliecinos par vienu: izdegšana reti sākas kalendārā. Tā sākas brīdī, kad pārāk ilgi ignorējam paši sevi. Mēs iemācāmies pamanīt komandas noskaņojumu, klientu vajadzības un biznesa riskus. Daudz grūtāk ir laikus pamanīt, ka paši dzīvojam uz pēdējiem 5% enerģijas. Paradoksāli, bet viens no spēcīgākajiem vadītājiem nav tas, kurš spēj izturēt vislielāko slodzi. Spēcīgākais ir tas, kurš pietiekami agri pamana, ka ir pienācis laiks atjaunoties. Jo komandai ne vienmēr pielīp mūsu vārdi. Tā daudz biežāk pārņem mūsu stāvokli un kopē darbības. Ja vadītājs dzīvo pastāvīgā spriedzē, steidzībā un izsīkumā, agrāk vai vēlāk tas kļūst par visas komandas kultūru. Savukārt, ja vadītājs prot parūpēties par savu enerģiju, robežām un mieru, arī komandā parādās vairāk skaidrības, uzticēšanās un veselīgāka darba kultūra. Varbūt šodien svarīgākais jautājums nav: “Kā paveikt vēl vairāk?” Varbūt daudz vērtīgāks ir cits: “Ko es varu darīt šodien, lai pēc pieciem gadiem man joprojām būtu enerģija darīt darbu, kas man ir svarīgs, un spēks būt klātesošam cilvēkiem, kuri man ir vissvarīgākie?”
Tieši tāpēc arvien vairāk sāk šķist, ka svarīgākā vadītāja kompetence tuvākajos desmit gados nebūs tikai mākslīgā intelekta izmantošana. Nebūs arī publiskā runa, vai stratēģiskā domāšana.Tā būs pašvadība. Kursā Līderu Līga runājam par vadītāja pamata prasmēm un galvenajām kļūdām. Jo karjera ir maratons, nevis sprints. Ilgtermiņā neuzvar tas, kurš sākumā skrien visātrāk. Ilgtermiņā uzvar tas, kurš iemācās atjaunoties tikpat apzināti, cik strādāt.
Mēs sazināsimies, lai precizētu visas detaļas.
