Elīna Pelčere dalās savā pieredzē par to, kā ģimenes budžeta plānošana var kļūt par pamatu sirdsmieram, stabilitātei un brīvībai. Pat nelieli soļi finanšu sakārtošanā var radīt lielas pārmaiņas dzīvē.
Nesen sarunā ar uzņēmēju, kurš piedzīvojis finansiālas augšas, vērienīgu finansiālu kritienu, smagu sitienu pa veselību un apbrīnojamu piecelšanos, sapratu, ka vēlos aktualizēt jautājumu par finansiālo drošību. Dzīvē jau tā ir tik daudz neparedzamas lietas, par kurām satraukties, tādēļ par moto sev izvēlējos ebreju teicienu – “Ja problēmu var atrisināt ar naudu, tad tā nav problēma, bet gan izdevumi”.
Ko tas nozīmē praktiski? Brīdinu, ka informācijas būs daudz un brīžiem var iestāties bezspēks no sērijas “ar ko lai sāk!?”. Šo nevajag uztvert 0–100%, jo būs lieliski, ja ieviesīsi kaut 9% progresu.
Daudzi saka, ka kāda jēga krāt pensijai, viss ir tik ļoti nestabils, nauda zaudē vērtību, ja nu es līdz pensijai neizvilkšu utt.? Mans pretjautājums ir – Ja nu es līdz pensijai izvilkšu?
Tieši tādēļ es daļiņu no saviem ienākumiem tagad atlieku, un pēc 30 gadiem es varēšu izvēlēties, vai ņemu visu vienā piegājienā ārā un notriecu, vai sadalu kā piemaksu savai tā laika pensijai. Man ir uzkrājošā dzīvības apdrošināšana. Ja līdz noteiktajam termiņam neizdzīvošu, tad uzkrāto un prēmiju saņems mani tuvinieki. Tiem, kuri argumentē, ka nauda ilgtermiņā zaudē savu vērtību, jo procentu likmi apēd inflācija – tad es to apzinos. Tieši tādēļ es to nesaucu par miljonu vērtu investīciju, un es tajā nelieku VISU savu brīvo naudu. Es lieku daļu, jo, ja Latvijas pensija būs maza un nākotnes Elīna nebūs parūpējusies par vērtīgiem nekustamajiem īpašumiem vai dividendēm, es būšu priecīga par jebkādu piemaksu savai pensijai.
Jebkāda dzīvības apdrošināšana, manuprāt, ģimenēm, kurām ir hipotekārais kredīts, ir jāliek pie obligātajiem maksājumiem savu bērnu nākotnes drošībai.
Iedomājaties situāciju, ja ģimenē viens no vecākiem ir apgādnieks un otrs audzina bērnus. Ja kaut kas notiek ar galveno ģimenes apgādnieku, tad, sliktākajā gadījumā, ģimene paliek ne tikai bez ikdienas naudas, bet arī pastāv reāla iespēja, ka jāpamet mājvieta, ja nav iespēja lūgt palīdzību hipotēkas nomaksāšanai. Ja būtu dzīvības apdrošināšana, tad prēmija vismaz nosegtu daļu vai pat visu summu no kredīta, un atliktu domāt tikai par iztikas nodrošināšanu ikdienas vajadzībām. Tuvinieka zaudējums jau tā ir milzīgs trieciens – ja var pasargāt savus mīļos vismaz finansiāli, tad es uzskatu, ka par šo ir jādomā laicīgi.
Valda uzskats, ka par šo nevajag runāt, lai nepiesauktu nelaimi. Tomēr domāju, ka nevienam nav noslēpums, ka kādreiz mēs nomirsim, tādēļ es uzskatu, ka sakārtots testaments ir tikai un vienīgi atvieglojums maniem tuviniekiem, lai nav lieki jāmeklē, kas man pieder, un jāstrīdas, kas kuram pienākas vai nepienākas. Tiem, kuri argumentē, ka testamentā iekļaujamo lietu skaits mainās, tad ziniet – arī testamentu var mainīt! Es, protams, jūs apsveicu, ja vērtīgi īpašumi jūsu kontā nonāk ik pēc gada. Ja tā ir, tad investīcija notāram ik pēc pieciem gadiem nav milzīga, un to var uztvert kā cita veida “ienākuma nodokli par finansiālo stabilitāti”.
Ekonomiski šim spilvenam nav milzīga vērtība, jo inflācija apēd uzkrājumu, un pat krājkonta procenti to nespēj glābt. Drošības spilvens pilda emocionālo stabilitātes funkciju. Tas dod sajūtu, ka es varu pamest darbu, kas ir apnicis, aizceļot uz nezināmu laiku, aiziet no destruktīvām attiecībām vai mainīt dzīvesvietu. Drošības spilvenu mēra mēnešos – Cik mēnešus es varu izdzīvot esošajā vai nedaudz zemākā komforta līmenī kā šobrīd? Katram spilvena apmērs ir individuāls – teorija saka, ka jāsakrāj 3, 6 vai 12 mēnešalgas. Aprēķins vienkāršs – ja mana alga ir 1000 EUR un man pietiek ar 3 algu apmēru (3000 EUR), lai justos droši savā dzīvē veikt jebkādas lielas izmaiņas, tad atliekot pa 150 EUR mēnesī savu drošības spilvenu uzkrāšu 20 mēnešos, jeb 1 gadā un 8 mēnešos. Tiem, kuriem pienākas bezdarbnieku pabalsts, paši var sarēķināt, cik mēnešus viņiem ir jākrāj. Šis spilvens atņem argumentu, ka es jau darītu (ietu prom no darba, uzsāktu savu biznesu, pamestu attiecības utt.), bet man nav naudas.
Tiem, kuri saka, ka nav iespēja atlikt, jo katru mēnesi ir kādi neparedzētie izdevumi (saplīst veļasmašīna, auto, ziemas riepas jāpērk utt.), arī ir iespēja sev atvieglot dzīvi, veidojot uzkrājumu neparedzētajiem izdevumiem. Ja summas svārstās no 200–3000 EUR, tad katrs pats var izlemt, cik jābūt naudai šajā kontā. Es teiktu – ap 1500 EUR. Katrā ģimenē noteikti ir savi uzskati, kas ir un kas nav neparedzētie izdevumi. Manuprāt, neparedzēti izdevumi skaitās pēkšņi saplīsušas lietas, slimības.. toties neskaitās – komunālie maksājumi ziemas periodā, ceļojums utt.
Biežākais arguments, ko dzirdu, kādēļ šo visu nedarīt: “Cik tad man jāpelna, lai šo visu varētu atļauties?!”
Neviens jau nesaka, ka viss jāpaveic vienā dienā un uz visiem 100%! Sastādiet savas un ģimenes drošības prioritātes, sāciet atlikt pa mazumiņam pirmajai prioritātei, sakrājiet tai, un tad sāciet krāt nākamajai. Gaidot perfekto algu, pirmo miljonu, visizdevīgāko investīciju un nekrājot neko, šo visu patiešām nav iespējams sasniegt. Toties sākot ar pirmajiem 20 EUR savai drošībai un finansiālajam sirdsmieram – ir. Ja nepieciešams pelnīt vairāk, tad jāmeklē varianti, kā – jāmeklē, kas ir jūsu personīgie resursi, kurus varat pārdot. Par to noteikti kādā citā rakstā.
Pirmais solis?
Godīga saruna ar sevi vai ģimenes sapulce – kas mums ir būtiskākais?
Otrais solis – lēmums: sākt šodien.
