Digitālajā laikmetā interneta atkarība kļūst par klusu sabiedroto, kas nemanāmi ietekmē mūsu domāšanu, izvēles un radošumu. Andžejs Reiters piedāvā palūkoties, kā informācijas pārbagātība maina mūsu spēju koncentrēties, kāpēc papīrs joprojām ir radošuma sabiedrotais, un kā apzināta informācijas apstrāde var palīdzēt pārvarēt atkarību no interneta.
Arhitekti bieži dalās ar novērojumu: zīmējot uz papīra, viņi domā, bet strādājot ar datorprogrammu – izpilda. Šī atšķirība nav tikai tehniska. Tā atklāj, kā interneta atkarība un digitālie rīki var samazināt mūsu spēju reflektēt, analizēt un radīt. Papīrs ļauj domai elpot, dod telpu idejām, savukārt ekrāns bieži diktē virzienu.
Radošums prasa laiku, klusumu un telpu. Kad informācija tiek apstrādāta fiziski – ar roku, ar kustību, ar tausti – domāšana kļūst dziļāka. Tas ir pretstats tam, ko piedāvā digitālā pasaule, kur viss notiek ātri, virspusēji un bieži vien automātiski.
Atkarība no interneta bieži izpaužas kā automātiska reakcija uz ziņām, paziņojumiem un algoritmu piedāvājumiem. Mēs vairs neizvērtējam, bet patērējam. Tā vietā, lai veidotu savu viedokli, mēs sinhronizējamies ar to, kas tiek piedāvāts.
Lai atgūtu kontroli, ir vērts apzināti lasīt dažādus avotus, salīdzināt viedokļus un trenēt spēju domāt kritiski. Tas ir vingrinājums, kas palīdz ne tikai informācijas apstrādē, bet arī emocionālajā noturībā.
Kad domāšana tiek savienota ar fizisku darbību – rakstīšanu, zīmēšanu, kustību – rodas sinhronizācija starp maņām un prātu. Šī sinhronizācija ir būtiska, lai attīstītu radošumu un dziļāku izpratni.
Digitālajā vidē šī saikne bieži tiek pārtraukta. Mēs klikšķinām, ritinām, skenējam, bet neapstājamies, lai domātu. Tāpēc ir svarīgi apzināti ieviest analogus procesus ikdienā – pierakstus, skices, sarunas bez ekrāniem.
Lasot ziņu, kas izraisa emocijas vai reakciju, ir vērtīgi nevis uzreiz to pieņemt, bet izpētīt vairākus avotus. Šī pieeja palīdz attīstīt objektivitāti un samazina interneta atkarības radīto impulsivitāti.
Šis process ir kā mentāls treniņš – tas prasa laiku, bet sniedz spēju orientēties informācijas pārbagātībā un saglabāt savu domāšanas neatkarību.
Šie soļi palīdz ne tikai mazināt atkarību no interneta, bet arī atgūt spēju domāt dziļāk, radīt un būt klātesošam.
Digitālā apzinātība nav tikai par ierobežojumiem. Tā ir par izvēli – kādu informāciju pieņemt, kādu ignorēt, kādu pārstrādāt. Tā ir prasme, kas mūsdienu pasaulē kļūst tikpat svarīga kā lasītprasme.
Apzināta attieksme pret digitālo vidi palīdz saglabāt mentālo veselību, attīstīt radošumu un veidot dziļākas attiecības ar sevi un citiem. Tā ir prasme, ko var trenēt – soli pa solim.
