Lai auto darbotos droši, mēs regulāri veicam apkopi – mainām eļļu, pārbaudām riepas. Puķes zied, ja tās tiek laistītas. Arī attiecības komandā un mūsu pašu labsajūta prasa rūpes – konstruktīvas sarunas visbiežāk nenotiks pašas no sevis. Ginta Gaumala skaidro, kam ir vērts pievērst uzmanību, ja vēlamies harmoniju gan ar sevi, gan mijiedarbībā ar kolēģiem.
Mūsu resursi nav neizsmeļami. Kad esam izgulējušies, paēduši, kustībā un pietiekami padzērušies, mēs vieglāk saglabājam mieru un spējam apzināti izvēlēties savu attieksmi. Tas ir pamats, lai veidotu konstruktīvu sarunu – tādu, kurā ir vieta gan sev, gan otram.
Šie vienkāršie jautājumi palīdz atgriezties pie sevis un sagatavoties sarunai, kurā iespējama savstarpēja sapratne, nevis spriedze.
Mēs bieži sagaidām, ka citi sapratīs mūs bez vārdiem. Taču konstruktīva saruna prasa, lai mēs paši spējam nosaukt, kas mums ir svarīgi. Nevis tikai pateikt, kas nepatīk, bet arī – ko man vajadzētu, lai justos labāk? Un – kā es pats varu sev to sarūpēt?
Konstruktīva saruna nav tikai par to, ko sakām, bet arī par to, kā sakām. Skaidra, cieņpilna izteikšanās un spēja klausīties bez aizsardzības pozas ir prasmes, ko var attīstīt. Tas sākas ar vēlmi saprast, nevis uzvarēt.
Kad komandā valda savstarpēja uzticēšanās un cilvēki jūtas sadzirdēti, rodas vide, kurā iespējams risināt arī sarežģītas situācijas. Konstruktīva saruna nav vienkārša, bet tā ir viena no vērtīgākajām prasmēm, ko attīstīt – gan darbā, gan dzīvē.