Tev nav jāizliekas, ka dzīve rit kā parasti! (Maruta Ignatoviča)

Ir oficiāli sācies otrais mēnesis ārkārtas stāvoklī un izolēšanās laikmetā (periods uz kuru, es ticu, mēs atsauksimies vēl ilgi) un es nezinu, kā jūs, bet es personīgi esmu izgājusi cauri visām iespējamajām mentālajām stadijām un noteikti procesā uzradījusi vēl kādu jaunu.

Ja sākumā biju enerģijas un optimisma pilna (optimisms, šķiet, ir mans ground zero stāvoklis), tad pēc pirmajām 2 nedēļām sekoja pirmais sabrukums, kad sāka braukt jumts ciet – jaunizveidotie ieradumi sāka šķobīties un pēkšņi viss, ko spēju darīt, bija gulēt 9h+ diennaktī un izpalika gan rīta rosmes, gan citi sevi pilnveidojoši pasākumi, toties to vietā nāca besis, nogurums un sajūta, ka viss ir slikti. Arī tam vilnim izgāju cauri – bet atlikušās divas nedēļas bija pa viļņiem vien. Vienu dienu – prieks un enerģija, otru – nogurums un bezcerība. Un tā uz riņķi.

Ko nu?
Vakar internetā redzēju tādu jociņu – “I’m going to the rock bottom, you guys need anything?” 🙂

Un tad nu, kamēr es dzīvojos pa to rock bottom, pati vai ar citu palīdzību sapratu pāris lietas.

Un, vienā teikumā: šādi justies ir ok.

Nav jaunums, ka ir grūti runāt par emocijām un mūsu sabiedrībā kaut kā nav pieņemts “gruzīties”, vai arī, ja tomēr jūties slikti un, pasarg dies’, vēl par to arī runā, tad runā īsi, ātri saņemies un jau nākamajā dienā tev ir jājūtas labāk.

Tas, diemžēl, rada tādu burbuli mūsu soctīklos, kurā neviens nejūtas slikti, un visi ir super produktīvi un ražīgi. Jā, es arī uz šo iekritu (kaut gan tobrīd tas nāca no sirds). Mēs taču nedrīkstam atpūsties! Ja atpūšamies (sēžam mājās), tad arī tam ir jābūt produktīvi pavadītam laikam.

Virtuālie muzeji, laika plāni, rīta rosmes un meditācijas, un vēl taču jāpaspēj iemācīties jauna valoda un kāds instruments, lai, iznākot no karantīnas, varētu sapūsties, kā pāvs, un palepoties ar to, cik ražīgi pavadīts laiks.

Nē.

Ir lieliski, ja patiešām jūties labi un vēlies sevi pilnveidot, tomēr tas, ko gribu uzsvērt, ir tas, ka justies slikti ir ok.Tev nav jāizliekas, ka dzīve rit kā parasti!

Šis ir haosa un neskaidrību pilns laiks. Mēs jūtamies slikti ne tikai individuāli, bet arī kolektīvi – un ir kaut kāda daļa kolektīvā pasaules stresa, ko šobrīd piedzīvo visi, un tas ir ok.

Var mēģināt nodalīt – cik ir Tavs stress un cik ir kolektīvais stress, tomēr tas tur ir. Stress nogurdina. Stress atņem enerģiju. Arī tas ir normāli. Trakākais, ko vari sev nodarīt, ir papildus sajūtai, ka gribas hibernēties zem segas un ēst Cielaviņu, vēl sākt sev pārmest, ka gribas hibernēties zem segas un ēst Cielaviņu, jo redz, Anna Instagramā rāda, ka jau māk nospēlēt veselu dziesmu uz ģitāras un kas, es viena tāda lūzere?

Tomēr visas sajūtas, kuras piedzīvojam, ir reālas, īstas un akceptējamas.
Tai skaitā, ja ir dienas, kurās nav spēka izdarīt neko citu, kā vien gulēt zem segas. Man tikko bija viena tāda diena – man šķiet, tā bija ceturtdiena. Vispirms čīkstēju zem segas, tad čīkstēju, vazājoties apkārt pa dzīvokli kā dieva nepieņemtā, tad atkal zem segas.

Tāpēc, ja kādu dienu jūties slikti – izej tam cauri, pieņem to un nepārmet sev par to. Šis ir laiks, kuru neviens no mums nevarēja paredzēt, vai sagatavoties, un tieši tāpēc, nav pareizā veida, kā reaģēt vai uzvesties, ir tikai Tavs veids. Un tas ir gana labs.

Un tas noved pie otrās atziņas.

Acīmredzami, hibernēties zem segas ar Cielaviņu ir Tavs stresa pārvarēšanas veids.

Un te var sākt pavērot – kā mēs reaģējam uz stresu un ko mēs ļaujam stresam ar sevi nodarīt?

Varbūt, kad jūties labāk, ir vērtīgi papētīt savus aizsargmehānismus un tos aizstāt ar ko citu?

Savā praktiskajā pieredzē – man nesen gadījās situācija, kurā biju stipru, negatīvu emociju pārņemta, un man nebija blakus neviena gadžeta. Wow, ne 🙂

Ne telefons, ne dators, ne televizors. Neviena grāmata, neviena klade, itin nekas – tikai rokas pulkstenis. Tāds, manuālais, ar ciparnīcu vien, nevis viedpulkstenis.

Sapratu, ka emociju būs jāsagremo pašai, nevis “jāaizskrullē” tā prom Instagramā, un ķēros pie visiem mehānismiem, kurus zināju.

1) Es ar sevi aprunājos, lai saprastu, kā tieši jūtos, un kāpēc tā. Parakājos pa sevi, lai saprastu, kāpēc manas emocijas bija tik stipras uz tik, teorētiski, vienkāršu un nesvarīgu situāciju. Šeit labi palīdz prasīt “kāpēc” atkal un atkal, ejot arvien dziļumā.

2) Kad smadzenēs ieviesās bišku skaidrība, ķēros pie sava rokaspulksteņa un papraktizēju Box breathing (4×4, bet tikpat labi var arī 4×6 vai jebkuru citu sekundi, ja gribas elpas lēnākas un ilgākas – man, piemēram, patīk lēnāk).

Pēc minūtēm 15 jutos daaudz labāk in general un arī daudz labāk, kā tad, ja emociju būtu norijusi, skatoties telefonā. Un to, ka tas ir mans aizsargmehānisms, es apjautu vien tad, kad paliku bez tā. Šis mirklis vienatnē mani uzlādēja!

Tāpēc, apbruņojusies ar jauniegūtajām zināšanām (un to es jums saku, kā topošais psihologs – I mean, guys, ja pat man ir gļuki, tad mums visiem gļuki ir ok), es sāku šo ieviest arī izolācijas ietvaros un izstrādāju jaunus ieradumus vai atdzīvinu vecos.

Pirmais – es sāku apzināties to, cik bieži noriju emociju, jo vienkārši nezinu, ko ar to darīt. Kā mēdz teikt mūsu vadītāja Elīna, “ātrums pārspēj bailes”. Un visi, kas mani pazīst, zina, ka esmu zibenszaķis – un tas ir mans veids, kā aizbēgt no nezināmā. Tad nu, es sāku apstāties un ieskatīties acīs tam, no kā bēgu. Apzināties jau ir puse darba.

Otrais – es sāku kaut ko darīt ar šo emociju. Man vislabāk palīdz izrakstīt – esmu atdzīvinājusi savu dienasgrāmatu, kurā pirms miega izlieku pārdomas un emocijas. Ja pusaudžu gados rakstīju regulāri, tad tagad.. nu, esošā dienasgrāmata tika sākta 2015.gadā un vēl nav pilna. Rēķiniet paši 🙂

Papildus rakstīšanai, es emociju un trauksmi izstaigāju. Austiņas ausīs un podkāsts vai mūzika, un eju tur, kur kājas mani nes. Ja nezinu, kur krustojumā griezties, pastāvu, apceru dzīvi, un tad turpinu iet tur, kur kājas mani nes. Pēdējoreiz, kad staigāju, novazājos kādas divas stundas un apmēram 9 kilometrus. Bonuss – pilsēta ir tukša un mierpilna. Atliek vien ļauties impulsam.

Trešais – ļauties pozitīvajiem impulsiem! Mani jau ilgi velns dīdīja, ka gribas ārā, tomēr es visu laiku biju pati sev pieaugušais – “Nu kur tu iesi? Kur tu vazāsies? Viena pati? Kāpēc? Bez mērķa?”, tomēr vienā brīdī es pati sevi uzliku uz Mute un izgāju ārā. Bez izpratnes, kur iešu. Vienkārši gāju. Un, kad sajūtas teica, ka esmu gatava iet mājās, tad griezos riņķī. Sajūtas – neaprakstāmas. Cits impulss saka, ka vajag parakstīt, vai palasīt, vai aizbraukt paskatīties saulrietu.
Klausam impulsiem! Un, pats svarīgākais – arī tiem, kas saka, ka šodien jāpaguļ zem segas.

Jo, lai cik svarīgi nebūtu dienasgrāmata un pastaigas un jebkas cits, vissvarīgākais ir atcerēties, ka pret sevi jāizturas maigi un ar rūpēm.

Šis nav tas laiks, kad sevi nodzīt!

Tāpēc paglaudam sev galvu, satinamies segā, ieslēdzam mīļāko seriālu (es tagad skatos Netflixā Outlander), un apēdam to Cielaviņas gabalu.

Sliktāk nepaliks. Labāk gan varbūt.