Par jēgpilniem mērķiem (Matīss Kaļāns)

Ja Tu esi uzņēmuma vai organizācijas vadītājs vai darbinieks, tad noteikti esi saskāries ar mērķiem.

Tagad, gada sākumā, šis jautājums noteikti ir īpaši aktuāls – ne tikai tiek uzstādīti mēneša vai kvartāla mērķi, bet visticamāk tiek runāts arī par gada mērķiem un iespējams pat vēl vairāk, vai ne?

Ja esi šajā procesā vai varbūt jau tas ir pabeigts, kādas ir Tavas sajūtas par šo mērķu uzstādīšanas procesu un mērķiem? Vai Tu patiešām tici tiem mērķiem, kas šobrīd ir uzstādīti? Vai tie ir Tavi mērķi vai arī kāds cits (īpašnieki, vadītājs) tos ir uzstādījuši Tev? Kā ir bijis ar pagājušā gada mērķiem – vai tos ir izdevies sasniegt? Vai varbūt ir tā, ka kaut kas ir sasniegts, taču diezgan daudz nav? Laikā, kad viss tik ļoti strauji mainās, varbūt Tev ir zudusi ticība mērķu uzstādīšanas jēgai? 

Pats personīgi savā privātajā dzīvē un biznesā, un praktiski darbojoties ar uzņēmumu īpašniekiem, vadītājiem un darbiniekiem, esmu “apēdis pudu sāls” izmēģinot praktiski visas iespējamās mērķu uzstādīšanas metodes – SMART, HARD, vizualizācijas, KPIs, mērķu kartes, 90 dienu plānus, dažādus TO-DO sarakstus, vīziju planšetes un vēl visu iespējamo, kas ir bijis pieejams. Mani secinājumi – tas viss strādā un nestrādā. Diezgan paradoksāli, vai ne?

Šajā rakstā vēlos mazliet ieskicēt savas šābrīža būtiskākās atziņas par mērķiem, kā tos padarīt jēgpilnus un arī veiksmīgi virzīties uz to sasniegšanu. 

Kāpēc vispār ir vajadzīgi mērķi un mēs par tiem runājam?

Sāksim ar “redzamo”. Ekonomiskā, industriālā un tehnoloģiskā izaugsme un attīstība ir, iespējams, būtiskākais aspekts jeb kolektīvā domforma, kas ir dominējusi 20.gadsimtā. Ja skatāmies pēc būtības, tad viss 20.gadsimts ir pagājis zem izteiktas materiālisma un patēriņa zīmes: gan kapitālisms, gan komunisms bija balstīti un industriālo ražošanu un patēriņu un vienīgā atšķirība bija tā, ka viens bija balstīts brīvā tirgus principos, otrs centralizētajā plānošanā. Tā visa rezultātā mūsos ir dziļi iesakņojusies pārliecība par to, ka mūsu veiksme un panākumi ir balstīti tajā, cik daudz un efektīvi mēs kaut ko “saražojam”. Šie visi ir izmērāmi principi – apgrozījuma, peļņas un valsts IKP pieaugums. Tā visa rezultātā pagājušā gadsimtā mērķi bija tieši saistīti ar šiem rādītājiem – KPIs jeb key performance indicators. Praksē joprojām pārliecinos, ka tieši uz šādiem mērķiem bieži tiek balstīti lielākā daļa uzņēmumu mērķi un tas, ņemot vērā iepriekš rakstīto, ir diezgan loģiski un saprotami – šis ir vispārpieņemtais status quo, kas ir bijis pamatuzstādījumus visu pagājušo gadsimtu. Šī ir viena no tā saucamajamām dominējošām domformām jeb pārliecībām, kas dominē gan individuālajā, gan kolektīvajā apziņā.

Tagad mazliet par “neredzamo”. Kāpēc mums (cilvēkiem) vispār ir vēlme augt un sasniegt vairāk? Ja varbūt esi saskāries ar pašizaugsmi un pašattīstību, tad iespējams esi dzirdējis par sešām cilvēka pamatvajadzībām, par kurām ļoti daudz runā viens no pasaules vadošajiem personīgās izaugsmes treneriem Tonijs Robbins. Viena no šīm sešām pamatvajadzībām ir vēlme augt un attīstīties. Savā praksē un treniņos es bieži pieminu to, ka augšana ir process, kas ir visas dzīvības un dabas pamatā. Jebkurš augs, jebkura dzīvā radība uz Zemes aug un tas ir fundamentāls un dziļī mūsos “ieprogrammēts” aspekts. Cilvēks, kas ir daļa no Zemes un visa šī dzīvības procesa, arī vēlās augt un tiecas attīstīties. Tā ir mūsu viena no visbūtiskākajām pamatvajadzībām. 

Tagad, saliekot kopā šos abus aspektus, būtiskais jautājums – vai šie ārējie mērķi, kurus bieži uzstādam savās profesionālajā un bieži arī personīgajā dzīvē, patiešām piepilda mūsu vēlmi pēc tās fundamentālās tieksmes augt un attīstīties? Vai patiešām šie mērķi ir tas, kas mūs piepilda un padara laimīgus? Jo gala beigās ir jāsaprot tas, kāpēc mēs vispār kaut ko darām dzīvē? Kas ir tas LIELAIS MĒRĶIS? Mans secinājums ir tāds, ka mēs vēlamies piepildīt šīs pamatvajadzības, lai būtu laimīgi, priecīgi un harmoniski. Vai varētu būt tā, ka mēs kolektīvi (it īpaši rietumu pasaulē) esam sasnieguši to stāvokli, ka ārējie mērķi vairs nesniedz vairāk laimes, prieka un harmonijas? Vai varētu būt tā, ka esam iestrēguši “vāveres ritenī” un katrs pat sasniegts mērķis sniedz īslaicīgu apmierinājumu, kuram seko vilšanās un tukšuma sajūta, un ka pēc tam atkal ir “VAJADZĪGS” jauns mērķis pēc kā tiekties, lai mēs justos “normāli”? 

Manuprāt, tieši šie būtiskie jautājumi ir tie, kuri katram pašam būtu jāuzdod sev personīgi un arī attiecībā uz savu profesionālo darbību. Uzskatu, ka mēs kā civilizācija esam sasnieguši ļoti daudz un nodrošinājuši vēl nebijuši materiālās labklājības un tehnoloģiskās attīstības līmeni (neiedziļinoties labklājības nevienlīdzības jautājumos, kas iet ārpus šī raksta). Tajā pašā laikā mēs, kā civilizācija, esam stresaināki, depresīvāki un slimāki nekā jebkad iepriekš. Šīs, protams, ir tādas filosofiskas jeb lielās bildes pārdomas un praktiskākiem cilvēkiem noteikti rodas jautājums – labi, tas viss tā ir, bet ko man darīt? 

Mana viena no pārliecībām šobrīd ir tāda, ka nav neviena guru vai skolotāja, kuram ir visas atbildes uz visiem jautājumiem un kurš var iedot gatavu formulu un risinājumu. Diemžēl, joprojām ļoti bieži tādi apsolījumi parādās un cilvēki turpina uz tiem uzķerties. Tajā pašā laikā arvien vairāk parādās arī tā virziena pārstāvji, kurus pārstāvu es – daudz svarīgāk ir nevis sniegt atbildes, bet gan uzdot jautājumus!

Tātad, pats pirmais jautājums, ar kuru es sāktu (personīgi):

Kad ir pienākusi manas dzīves pēdējā diena, kāda izskatās mana dzīve uz to atskatoties? Kāds cilvēks es esmu? Ko es esmu darījis un pieredzējis dzīves laikā? Kādu “mantojumu” (legacy) pēc sevis esmu atstājis? Ko par mani saka vai kā izsakās citi?

Šo principu – sākt ar beigām – savā grāmatā “7 veiksmīga cilvēka ieradumi” aprakstījis Stīvens Kovejs. Kad pirmo reizi izlasījo šo grāmatu pirms daudziem gadiem, tad pavadīju vairākas nedēļas aprakstot savu dzīves pēdējo dienu (un arī dzīvi). Tagad atskatoties, varu droši apgalvot, ka tas bija sākums manam ceļam un tās dzīves radīšanai, kuru vēlos. 

Šis pirmais jautājums atbild par katra cilvēka dzīves lielo vīziju jeb misiju. Kā tas iet kopā ar profesionālo darbību? Ļoti tieši – atbildot uz šo pirmo jautājumu, es varu labāk saprast, vai un kā mana profesionālā darbība atbilst manai dzīves vīzijai? Atziņas var būt ļoti dažādas. Iespējams, kāds secinās, ka dzīvē ir jādara pavisam cits. Kāds cits varbūt sapratīs, ka jau šobrīd dara to, kas ir jādara un iegūs vēl lielāku pamatojumu un motivāciju iet uz priekšu un darīt. Lai arī kāda būtu atbilde, es aicinātu šobrīd (pēc savas vīzijas noskaidrošanas) neko nesasteigt un nekādus pārsteidzīgus lēmumus nepieņemt. 

Nākamie jautājumi, domājot par mērķiem,  jau ir krietni sazemētāki un praktiskāki.

Kas ir tas, ko es vēlos dzīvē pieredzēt? Proti, šeit būtu jāatbild uz visiem jautājumiem, kas saistīti ar to, kādu dzīves kvalitāti un kādu pieredzi es vēlos. Kādas es vēlos attiecības ar savu dzīves partneri (romantiskās attiecības)? Kādu vidi es sev apkārt vēlos (māja, darbavieta, apģērbs, utt)? Ko es vēlos piedzīvot (ceļojumi, hobiji, utt)?

Kā es vēlos augt? Kas ir tās jomas, kurās es vēlos augt? Veselība, fitness, intelekts, prasmes un iemaņas? Kas ir tas, ko es vēlos apgūt, iemācīties vai uzlabot? Kā es vēlos augt garīgi? 

Kā es vēlos dod ieguldījumu jeb pienesumu? Zem šī jautājuma slēpjas arī atbildes uz manu profesionālo darbību vai darbu, kuru daru. Manas atziņas un to arī realizēju savā dzīvē, ka mana profesionālā darbība ir balstīta uz pienesumu, kuru varu dot citiem cilvēkiem un sabiedrībai kopumā. Ja pirmais jautājums bija ļoti personīgs, tad otrajā jau iezīmējas arī kaut kas, kas ietekmē ārējo pasauli (prasmes un iemaņas, piemēram), tad šinī jautājumā jau ir tieši saistība ar realizāciju ārējā pasaulē un pats būtiskākais aspekts šajā visā ir tieši darbs un profesionālā darbība. 

Kad ir veltīts laiks pārdomājot un reflektējot par šiem jautājumiem, tad nākamais svarīgais solis ir nonākt pie konkrēta rīcības plāna un pirmajiem soļiem. Gan savā personīgajā, gan profesionālajā darbībā šobrīd izmantoju metodoloģiju jeb pieeju, kura saucas OKR – objectives and key results. Tas, kas mani un daudzus pasaules vadošos uzņēmumus uzrunā šajā metodē, ir tas, ka objective jeb mērķis var būt (un tam būtu jābūt!) kaut kam iedvesmojošam (tas, par ko runājām iepriekš) un ka key results ir 3-4 ļoti konkrētas darbības, kuras darot mēs nonāksim līdz uzstādītajam mērķim. Ar savu personīgo un profesionālo pieredzi, strādājot ar mērķiem, ir ārkārtīgi svarīgi mērķu uzstādīšanas un realizācijas procesā fokusēties nevis uz pašiem mērķiem, bet gan procesu, sistēmu un konkrētām darbībām, kuras nodrošinās mērķu sasniegšanu.

Ir svarīgi atbildēt uz būtiskākajiem jautājumiem, kuri tik iztirzāti iepriekš un skaidri saprast, kas ir mani svarīgākiem mērķi un kas ir konkrētas darbības, kas man jāveic katru dienu. Tagad stāstu mēs varētu turpināt par ieradumiem, taču tas lai paliek nākamajai reizei!