Slikta komunikācija nogalina labu nodomu (Ginta Krivma)

Slikta komunikācija nogalina labu nodomu

/pēc Thomas Bothe* stāsta motīviem/

Kādā vasaras vakarā kādā Parīzes krodziņā es ar sen neredzētu draugu tērzēju pie vīna glāzes… Mēs bijām satikušies uz pāris stundām, jo negaidīti izrādījāmies šai pilsētā vienlaikus.

Viņa parasti pārliecinošā balss bija klusāka nekā parasti, un viņš šķita aizdomājies. Kaut kas viņu nodarbināja. Es pieklusu, lai viņu pavērotu. Tad viņš pēkšņi izslējās un skaļāk nekā iepriekš teica: “Viss, es vairs tā nevaru izturēt. Es šķiros!”

Es apstulbu. Šī šķiršanās šķita bezjēdzīga. Es pazinu viņa sievu. Pēc profesijas medmāsa, budiste, ļoti ieturēta, mierīga, ar patīkamu iekšējo mirdzumu…

Es: “Kāpēc?”

Viņš: “Viņa man nemitīgi mani biksta! Uzstāj, ka man vajadzētu pamest biznesu… Kā gan es to varētu? Man ir tik svarīgi tas, ko es daru! Un es noteikti nevaru dzīvot kopā ar cilvēku, kuram nepatīk tas, ko es daru.”

Ja es nepazītu viņa sievu, es, iespējams, to tā arī uzskatītu par kārtējo izgāzušos laulību. Bet tas kaut kā likās tik bezjēdzīgi…Nu tik pagalam bezjēdzīgi, ka man tomēr gribējās iesaistīties.

Es: “Lūdzu, pastāstīsi sīkāk? Kad viņa Tev liek pamest biznesu?”

Viņš: “Visu laiku!”

Es: “Katru dienu?”

Viņš: “Gandrīz katru dienu!”

Es: “No rītiem vai vakaros?”

Viņš: “Ko….?!”

Es: “Klau, vari vienkārši atbildēt? No rītiem vai vakaros?”

Viņš: “Hmm… patiesībā… vakaros…”

Es: “Kas notiek, pirms viņa sāk Tevi bikstīt?”

Viņš: “Kas… !?”

Es: “Lūdzu, vienkārši atbildi… kas parasti notiek tieši pirms viņa sāk Tevi bikstīt?”

Viņš: “Nu,… mēs runājamies.”

Es: “Par ko runājat? Un kurš runā?”

Viņs: “Es runāju par savu dienu birojā.”

Es: “Kaut ko konkrētu?”

Viņš: “Zini, …manā jaunajā rūpnīcā iet grūti. Mani līdzgaitneiki vadības komandā uzvedas tik bezatbildīgi…. Pilnīgi bez iniciatīvas! Uzdod kaitinoši muļķīgus jautājums. Brīžiem pat smieklīgi.”

Un viņš ievilka elpu, lai sāktu stāstīt.

“Un tomēr,…”, es teicu, “ļauj man saprast… Tu esi pieņēmis darbā vadības komandu, kas sastāv no asistentiem!?! Neesmu drošs, ka Tu pats pamani ironiju šajā teikumā, bet – lai būtu. Katru vakaru Tu nāc mājās un stāsti par savu grūto dienu, pat, ja ietērp to smieklīgos stāstiņos. Pēdējā laikā Tu kļūsti arvien neapmierinātāks. Tava sieva, cik zinu, ir medmāsa. Viņa, iespējams, ir pieredzējusi, kā viņas dežūras laikā vīrieši mirst no sirdslēkmes…. Viņa vienkārši aicina Tevi pārtraukt darīt sev pāri. Aicina pārtraukt sevi sodīt par to, ka Tu kļūsti aizvien neapmierinātāks un nespēj atrisināt savas vadības problēmas. Apmēram tā?”

Viņš: “Nē, nē, man patīk tas, ko es daru!”

Es: “Tā tas droši vien bija arī tiem puišiem ar sirdslēkmēm…. Tava sieva vienkārši no sirds raizējas un dod Tev padomu, jo mīl Tevi. ”

Viņs: “Man nav vajadzīgs padoms. Viņa neko nezina par uzņēmuma vadību.”

Es: “Labi, ko tu vēlies, lai viņa darītu?”

Viņš: “Vienkārši klausītos”.

Es: “Tātad, Tu nevēlies padomdevēju. Tu vēlies vemjamo maisiņu. Zibensnovedēju.”

Viņš: “Nu, beidz…. tā es to nesauktu, bet… savā ziņā… jā.”

Es: “Ok, vismaz godīgi. Divi jautājumi: 1) vai Tu viņai esi teicis, ka vēlies vemjamo maisiņu? un 2) vai Tu viņai esi lūdzis atļauju izmantot viņu kā vemjamo maisiņu vai zibensnovedēju?”

Viņš: “Saaaassssodīts…”

——

Labi, nevilkšu garumā. Viņi neizšķīrās. Sieva pēc apspriedes piekrita vienkārši uzklausīt vīru, kļūstot par īslaicīgu vemjamo maisiņu (vai zibensnovedēju, kā jums labāk tīk). Ar nosacījumu, ka viņš vienmēr prims tam saņem sievas atļauju un brīdinās vismaz dažas minūtes iepriekš…

Runa ir par lomām, gaidām pret tām un savlaicīgu vienošanos.

Puse no mana drauga “palīgu ganāmpulka” spēja kļūt par vienotu vadības komandu līdz ar dienu, kad tika panākta skaidra vienošanās par katra individuālo lomu tajā un komandas kopīgajiem uzdevumiem. Otru pusi, jā, vajadzēja nomainīt.

——————

Ikdienā nepatīkamus pārpratumus bieži izraisa nevis mūsu komunikācijas saturs, bet gan vienotas izpratnes un savstarpējas skaidrības trūkums, piemēram, par situatīvajām lomām vai katras iesaistītās personu uzdevumiem noteiktā situācijā. Bez vienotas izpratnes par lomām, uzdevumiem un gaidām pat cēls nolūks un škietami skaidrs vēstījums var izrādīties viegli pārprotams…

Un tā – katra vadītāja ikdienas uzdevums ir atbildēt sev uz jautājumiem: kā nepieļaut plaisu starp to, ko vēlamies, ko pasakām un – ko no tā galu galā katra puse saprot?

Ar ko sākt? 

Pirmie ideju soļi (uz labāku pasaul….jā, tai skaitā!) uz labāku komunikāciju:

1. Nekas nav pašsaprotami. Un neviens nevar uzminēt, ko jūs domājat, vai kādu rīcību no otra sagaidāt, kamēr jūs to skaidri nepasakāt. Ideālajā pasaulē cilvēki saprot viens otru “no pusvārda”. Reālajā pasaulē, kā reiz teica mans vīrs, pat vistuvākie cilvēki biež mēdz “no pusvārda” viens otru pārprast.

Frāze, kas var noderēt: “Lūdzu, pasaki citiem vārdiem, ko tieši Tu biji domājis ar… ”

2. Vienmēr pastāv vairāk nekā viens skatījums vai izpratne par katru jautājumu vai procesu. Bieži šādu skatījumu ir tik, cik iesaistīto personu. Iespējams, ka taisnība ir visiem un nekļūdās neviens. Ir vērtīgi gan uzklausīt citu – un jo īpaši, šķietamo oponentu – redzējumu, gan sniegt un izskaidrot savējo, neuzstājot, ka tā ir vienīgā pareizā versija.

Frāze, kas var noderēt: “Iespējams, ka es kļūdos, bet šo jautājumu es redzu tā….”

3. Pajautā (vai pārjautā), pirms apgalvo. Uzdod vismaz trīs atvērtos jautājumus, lai iegūtu vairāk informācijas un faktu, kā arī izvairītos no pieņēmumiem, un pārformulē jautājumus, kuri sākas ar “Vai… ? Kāpēc?”

Frāzes, kas var noderēt: “Kā tu to saproti…? Kāda ir tava iecere…? Kam tas paredzēts…? Kas tavā idejā Tev pašam šķiet nozīmīgākais…? Kādu rīcību tu no manis sagaidi…?” utml.

4. Izmanto “Jā, un… “ tik pierastā “Jā, bet…” vietā arī tad, ja viedokļi atšķiras. Savstarpējas izpratnes pamatu rast ir vieglāk, kad meklējam kopīgo (“un”), nevis fokusējamies uz atšķirīgo (“bet”).

Frāze, kas var noderēt: “Jā, Tu esi paveicis lielu darbu, un tas, ko šobrīd piedāvāju, ir kopīgi to noslīpēt….”

5. Pirms kādu pamācīt, pajautā un saņem piekrišanu, pat tad, kad plāno sniegt konstruktīvāko atgriezenisko saiti pasaulē vai vienkārši “redzi, kur un cik ļoti kāds pašlaik kļūdās”. Ja sarunu biedrs vēlēsies saņemt palīdzību, jūs, iespējams, varat atrast šai sarunai piemērotāku mirkli, apstākļus vai situāciju, un tavs ieteikums palidzēs sasniegt uzlabojumu, respektējot sarunu biedra spēju izlemt, kāda un vai vispār palīdzība viņam nepieciešama.

Frāze, kas var noderēt: “Klau, vai es drīkstu tev šobrīd kaut ko ieteikt…?” “Vai tu gribētu dzirdēt, kā tas izskatās no mana skatpunkta…?”

Šis ir laikmets, kur katra vadītāja galvā zum KPI. Ik uz soļa mūs māca #sapņotvērienīgāk. Un cauri ikdienas darbiem, šķēršļiem un izaicinājumiem mēs traucamies vismaz torpēdas cienīgā ātrumā. 

Un tomēr vadītāja – nu, faktiski, jau mūsu ikkatra – meistarība vispirms izpaužas mazajās lietās. Piemēram, nelielos, šķietami vienkāršos un tomēr tik cilvēcīgos komunikācijas paradumos. 

Jo mazie ikdienas soļi vispirms visbiežāk izrādās svarīgs priekšnosacījums lielajiem soļiem pēc tam. 

Materiāla pamatā ir *Thomas Bothe raksts vietnē CreateTrustInYourLeadership.com un materiāla autores** ilggadīgā pieredze un zināšanas uzņēmumu iekšējās un starppersonu komunikācijas prasmju attīstīšanā.